|
|
|
|
|
|
Sākums
|
|
„Līdz riebumam sievišķīga” |
|
|
|
|
Autors Jana Babre-Laime
|
|
03/09/2007 |
 Galka Kūlio jeb īstajā vārdā Liene Dobrāja ir jauna, daudzsološa, pazīstama māksliniece, kuras darbu un projektu saraksts ir tik garš, ka varētu šķist – Liene ir vismaz 65 gadus veca, bet, ticiet vai ne, – viņai ir tikai 22!
Kad Galkai bija 18 gadu, viņa strādāja apavu veikalā Roots par pārdevēju, vēlāk arī dekorēja veikalu. Jau gadu vēlāk Liene studēja Latvijas Mākslas akadēmijā, izveidoja savu mākslas galeriju, žurnālu, veidoja videoprojekcijas, fotografēja un darbojās kā dīdžejs. Turklāt šī „līdz riebumam sievišķīgā būtne”, kā Kūlio jaunkundze sevi dēvē, ir paspējusi arī studēt filosofiju un vācu filoloģiju. Pelna iztiku ar stilista un interjera dizainera pienākumiem, kā arī ar mūzikas spēlēšanu. Tas Lienei sagādā milzīgu prieku un tāpēc laikam arī labi sanāk.
Šobrīd māksliniece apceļo pasauli – ciemojas pie vectētiņa Sanfrancisko, bet nespēj aizmirst nesen Maskavā gūtos iespaidus, sajūsminās par krievu mentalitāti un neatzīst, ka klasiskais skaistums ir miris.
Kā radies tavs pseidonīms, un ko tas nozīmē?
Mans pseidonīms – Galka Kūlio – radies dabiskā procesā. Man patīk darboties ar pseidonīmiem, patīk veidot sev dažādas identitātes, un Galka ir man pašreiz visatbilstīgākais vārds – konkrēts un arī labi izskatās grafiski, savukārt Kūlio ir ļoti piemērots uzvārds – pretenciozs un izskatīgs.
Kā tu raksturotu sevi?
Esmu jauna, talantīga un pievilcīga.
Kuri ir tie cilvēki, notikumi, kuri ietekmējuši tavas personības veidošanos?
Tā, pirmkārt, ir mana ģimene. Pēc tam viss pārējais, kas parasti ietekmē personību – skola, draugi, apkārtējā vide. Protams, arī mūzika un mode. Bet manu kā mākslinieka personību lielā mērā veidojusi pieredze, kas gūta, dzīvojot citās valstīs, un pēc tam atgriežoties Latvijā, lai īstenotu iegūtās idejas tālākos projektos.
Vai vari pastāstīt par projektiem, kuros esi piedalījusies?
Nozīmīgs projekts, kurā esmu piedalījusies, varētu minēt "Subversion" – pilsētas underground kultūras e-žurnālu, ko izveidoju, sadarbojoties ar Uldi Laumani. Brīnišķīgs projektiņš, pirmie rakstījām par videomāksliniekiem Latvijā, par industriāļiem, kā arī intervējām tagad jau diezgan populārus Eiropas mūziķus. Tikām aicināti uz dažādām radošām darbnīcām, kā arī veidojām raidījumus mākslas centram RIX-C. Vienā vārdā sakot – bija ļoti interesanti. Tas viss nāca komplektā ar sarežģītām, mīlošām attiecībām, strīdiem un radošām mokām. Projekts dabiski nomira līdz ar mūsu attiecībām.
Vēl viens portāls, ko veidojām – "Piena govis" – arī ir miris, nomira, vēl īsti neiesācies.
Pašlaik lieta, ko varētu nosaukt par "projektu" , ir mana mākslas galerija "Biezpiens" Andrejsalā, kur eksponējam un pārdodam latviešu jauno mākslinieku un rokdarbnieku sastrādātus niekus, kā arī gleznas, grafikas, apģērbus un vēl visdažādākās lietas. Tā ir patīkama vieta ar brīnišķīgu atmosfēru! Turklāt man tagad ir trīs apburošas partneres, kuras uztur šo vietu pie spirgtas un seksīgas dzīvības.
Kas tevi pamudināja šo galeriju izveidot?
Tā tapa vienkārša iemesla dēļ – maniem draugiem nebija, kur pārdot savus darbus. Gribēju, lai "Biezpiens" kļūst par mazu, mājīgu vietiņu, kur aizbēgt no centra un mierīgi pastrādāt, iedzert vīnu, palasīt, paklačoties un notirgot kādu nieku. Sanāca!
Starp citu – "Kultūras Dienā " un "Veto Magazine " redzēju tavas fotogrāfijas.
"Dienā" bija publicēts neliels mākslas darbs – fotogrāfija ar nosaukumu "Piena govs". Protams, fotografēju arī pati, bet ļoti lieliem darbiem cenšos izmantot profesionāļu palīdzību. Fotografēt man ļoti patīk, domāju, paretam arī sanāk, tikai tas ir ļoti laikietilpīgs process.
Nesen ar Agra Geca – talantīga fotogrāfa – palīdzību uztaisīju lielisku fotosesiju, ko vēlāk daļēji izstādīja Leipcigā, Vācijā. Pēc tam bildes tipogrāfijā sačakarēja līdz pēdējam un nodrukāja "Veto Magazine" tik ārprātīgā kvalitātē, ka par to vispār negribas runāt!
Un kā ar tavām aktivitātēm mūzikas jomā? Ko tev vispār nozīmē mūzika?
Mūzika ir manas dzīves neatņemama sastāvdaļa! Kā DJ darbojos apmēram piecus gadus, neprofesionāli, protams. Spēlēju no datora, pie tam slikti miksēju, bet visi tāpat dejo! Man ir ļoti laimējies, ka šo manu spēlēšanu atbalsta tik daudz cilvēku – esmu spēlējusi gan ADIDAS ballītēs, gan reklāmas aģentūru pasākumos, gan filmu atklāšanās. Esmu tiešām pateicīga, ka Latvijā ir cilvēki, kuri spēj izklaidēties bez jelkādiem kompleksiem. Mūzika ir unikāls veids, kā piepildīt savu galvu ar emocijām, kad to mazliet trūkst.
Bet kā šī muzicēšana aizsākās? Kādā jaukā dienā vienkārši aizgāji uz klubu un teici, ka gribi spēlēt?
Te jāsaka paldies Dāvim Kaņepem, kurš pagastā ar aicinošu nosaukumu “Nākotne” rīko pasākumu “Rozā peldbaseins”. Mani kā DJ uzaicināja uz pirmo pasākumu pirms kādiem četriem pieciem gadiem, un no tā laika spēlēju tur katru gadu. Laikam aicina tādēļ, ka protu visus padarīt trakus vai nu aiz sajūsmas, vai nesaprašanas, kāpēc uz skatuves ir uzkāpusi jocīga meitene un liek 80. gadu visslimākos hitus!!!
Dzirdēju, ka tev ir arī sava mājaslapa!
Mājaslapu galka.lv izveidoju, jo interneta vidē jūtos komfortabli gan kā māksliniece, gan kā parasts cilvēks – tās ir manas otrās mājas. Tur būs mans portfolio, mana dienasgrāmata, viss, kas saistīts ar mani kā personu.Tātad arī to savā veidā var dēvēt par projektu.
Vai ir vēl kāda joma, kurā tu gribētu izmēģināt spēkus?
Protams, ir! Mani vienmēr vilinājušas eksaktās zinātnes, lai gan pilnīgi neko no tā nesaprotu. Gribu turpināt darboties videojomā, ko pametu 20 gadu vecumā. Jomas, ko vēlos izmēģināt, ir bezgala daudz!
Vai nedomā atsākt filosofijas studijas?
Izlēmu studēt filosofiju, jo pamatskolā un vidusskolā lielāko daļu laika pavadīju, lasot grāmatas, tīrot brillēm stiklus un prātojot par dzīves mīklām. Man šķita, ka esmu intelektuālis. Un šķita likumsakarīgi, ka intelektuāļi, kuri lasa gudras grāmatas un raksta "Rīgas Laikam", studē filosofiju. Bet neesmu intelektuālis, lai ko tas arī nozīmētu! Šķiet, esmu pārāk slinka, lai par tādu kļūtu. Un galu galā izrādījās, ka man tas vienkārši nebija vajadzīgs! Šis laiks īpaši nav iespaidojis manu personību. Vienīgi varbūt esmu kļuvusi mazliet iecietīgāka, jo, studējot filosofiju, sapratu, ka esmu diezgan dumja un aizspriedumaina, tāpēc saprotu, ka arī citi tādi var būt, un tas ir normāli.Turklāt jūtos labi tur, kur esmu – Mākslas akadēmijā.
Kas tevi iedvesmo radošajā darbībā un ikdienā?
Protams, ļoti iedvesmo kino, jo vizuālo informāciju uztveru vislabāk. Tādēļ minēšu tādus režisorus kā Fransuā Ozons, Sofija Kopola un visus tos aziātus, kuri taisa tās drausmīgi foršās dekoratīvās filmas. Iedvesmo drēbes, mūzika, mīlestība un agresija.
Vai ir mākslinieki, kurus uzskati par autoritātēm?
Vēl nav izveidojušās autoritātes. Varu nosaukt māksliniekus, kuru darbi man patīk – Kristaps Ģelzis, Ojārs Pētersons, Linards Kulless un vēl daži jaunie Latvijas mākslinieki, piemēram, Kristīne Kursiša. Pasaulē – Joko Ono, Demjens Hērsts.
Kā tu domā - vai tas , kas notiek mākslas dzīvē Latvijā, atspoguļo pasaulē valdošās tendences? Dzirdēts viedoklis, ka šeit „ jaunās” idejas atnāk ar 10 gadu nokavēšanos.
Tā nedomāju. Tikko kopā ar vēl 10 Latvijas māksliniekiem piedalījos izstādē Berlīnē, visas lielākās avīzes un žurnāli rakstīja par mums sajūsmas pilnus rakstus. Man šķiet, ka Latvijas mākslas dzīve ir ļoti inovatīva, nav nekādas atpalicības, tikai trūkst apmaiņas ar pasauli un gribasspēka. Droši vien pie vainas varētu būt arī tas, ka mākslas izglītība pie mums nav īpaši spoža. Trūkst ārzemju mācībspēku, pareizāk sakot, viņu vispār nav. Nav literatūras, materiālu, trūkst pasniedzēju ieinteresētības procesā. Te nerunāju par vizuālās komunikācijas nodaļu, tas ir cits stāsts.
Bet process tik un tā turpinās!
Protams!
Kas, pēc tavām domām, nosaka, vai kādu var uzskatīt par mākslinieku? Vai sevi uzskati par mākslinieci?
Ak, vai! Vispār īsti nesaprotu, ko nozīmē termins “māksla”! Ja tas nozīmē savā darbā iebliezt kaut kādu informāciju, kas ir noderīga, vienalga, estētiskā, ētiskā vai vēl kādā veidā, tad esmu mākslinieks. Izglītība ir svarīga tādā ziņā, ka, no krievu valodas pārfrāzējot, "profesionalitāti neviens nav atcēlis". Profesionālis, protams, var būt arī bez akadēmiskās izglītības.
Bet vai 21. gs. māksla vispār ir iespējama , un ko var uzskatīt par mākslas darbu?
Ir iespējama!!! Cits jautājums, ka daudzos gadījumos māksla ir sajaukusies ar reklāmu, bet tas neizslēdz mākslas eksistenci!
Vai akadēmiskajai mākslai ( arī mūzikai ) ir nākotne?
Nu, nezinu, laiks rādīs. Bēthovens vēl daudziem patīk, Rodēna un van Goga bildītes arī vēl daudzi skatās. Spēks akadēmiskajos darbos ir liels, ja radīs tikpat spēcīgus darbus, tad droši vien nākotne ir. Arī modi var pieskaitīt klasiskajai mākslai, tā nemitīgi transformējas un pilnveidojas. To pašu var attiecināt arī uz citām mākslas jomām – pastāvēs, kas mainīsies.
   
Vai pati seko līdzi modes tendencēm?
Tik, cik paskatos žurnālus. Televīziju skatīties nav laika. Esmu pamanījusi, ka uz ielas visas beibes sākušas ģērbties vienādi un visiem džekiem pie uzvalkiem ir rozā krekli ar pasteļkrāsas šlipsi. Tas jau iegājis meinstrīma modē, un to tad arī pamanu.
Kā tu nodēvētu savu ģērbšanās stilu?
Eklektisks. Sievišķīgs līdz riebumam droši vien!
Ko domā par to, ka zūd robežas starp dzimumiem un vīrieši sāk izskatīties pēc sievietēm un otrādi?
Robežas, kas attiecas uz manu kā sievietes ģērbšanās stilu, ir novilktas. ļoti patīk, ja sievietei var redzēt ķermeņa formu un viņa neizskatās pēc, piemēram, Mārtiņa Freimaņa. Kaut gan Freimanis ir slikts piemērs, viņš ģērbjas diezgan sievišķīgi. Nedomāju, ka robežas zūd, sieviete ir māte un vīrietis gādā gaļu, lai kādā formā šis tradicionālais modelis mūsdienās izpaustos. Tā ir ģenētika. Pārējais ir nianses.
Vai apmeklē klubus? Vai Rīgā un Latvijā ir pietiekami attīstīta klubu kultūra atbilstīgi visām gaumēm?
Neapmeklēju klubus. Tā kā strādāju Andrejsalā, man pietiek ar izklaidēm, ko piedāvā tur. Rīgā ir trīs klubi – “Pulkvedis”, “Essential” un “Kabata”. Aptver visas gaumes un mūzikas žanrus. Ar to vēlējos teikt, ka naktsdzīve pie mums gandrīz neeksistē!!! Elektroniskās mūzikas jomā nav nekādu aktivitāšu, vienīgā iestāde, kas kaut ko dara lietas labā, ir “Space: Garage” Andrejsalā, regulāri aicinot mūziķus, kuri nav tuvu nāvei vai kuru albumus klausījās vēl vismaz 1995. gadā. Droši vien citās mūzikas jomās ir lielāka aktivitāte, bet par to tik ļoti neinteresējos.
Vai vari iedomāties sevi, piemēram, 80 gadu vecumā? Kāda tu varētu izskatīties?
Droši vien būšu eleganta kundzīte, kura tiranizēs savus mazbērnus, sūtīdama ielūgumus uz savām bērēm Ziemassvētku kartīšu un dzimšanas dienas apsveikumu vietā. Visticamāk, būšu patukla, bet labi saglabājusies, un vienmēr labi smaržošu. Iespējams, būšu atsākusi pīpēt.
 |
|
Pēdējās izmaiņas ( 03/09/2007 )
|
|
|
Lietotāju bildes
| skatītākā |
Skatīts: 1940 |
| Visvairāk balsu |
|
Balsots: 1 |
| Komentētākā |
 |
|
